|
|
|
Novembris 5., 2002
17:53 - Par patiesām jūtām...
Virsraksts - vemt gribas...
Esmu paranoiķis un sen jau ar to samierinājos. Labi pagaidām, ka apkārtējie nejūt šo postošo auru. Es teicu - pagaidām.
Ja jums nav paranojas vēl nenozīmē to, ka jums neviens nesko. Man neviens neseko, bet es tam neticu. Es atskatos, redzu, ka neviena nav, un neticu.
Txaaxaxaaa... vai nav nožēlojami? Ar baisu sasprindzinājumu nelaidu ārā smieklus, kad kāds cilvēks saka, ka ar mani ir patīkami sarunāties un ka to darīt ir vienkārši. Patīkama tendence - šādu cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk.
Kas mani piebesī visvairāk tieši tagad? Tas, ka es neticu pat tuviem cilvēkiem. Es centīšos runāt bezpersoniski. Mani tas nevajadzētu raustīt, jo rakstu priekš sevis, bet inec ir pretīga lieta :-(
Kāpēc sievietes tā dara? Kāpēc viņas to saka? Kamdēļ? Kādus plānus viņas lolo? Kādiem mērķiem seko? Demoralizēt vīrieti? Pakļaut sev? Izsist no domu ritma? Ienākt viņa dzīvē un pārvērst to tādā plāksnē, lai viņš vairs nevarētu viņu palaist vaļā - dažādu domu un jūtu un apstākļu vadīts?
Saldi vārdi - kā medus ausīs. Aizlipina tās. Ieplūst smadzenēs un nolīdzina krunkas. Tās aizpilda medus vienā līmenī ar garozas gludo virsu. Un tu esi iekritis.
Lai turētos pie viņas. Lai barotu, lai apgādātu lai apmīļotu utt utml utjp... Un pašam izjūtot pseido laimes sajūtu.
Biju domāis izgāzt visu žulti, bet nesanāca. Labi, ar to pietiks arī.
Bullšits vispār.
Es negribu ticēt savai laimei.
PS Iešu ka es šodien uz improvizācijas teātri Četros baltos kreklos. Baigi patīk kā veči ņemas. Ar nostaļgiskām asarām atceros ākstu sevī. Kuru apslāpēja trula sabiedrība.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
